28. E. Reinbacba Vecpiebalgā.

Senāk zaķis nav bijis bailīgs. Reiz viņš gājis pa mežu un saticis mednieku. Zaķis prasījis, kādēļ šis neejot pa ceļu. Mežā taču esot gŗūta iešana lielam vīram, jo tur esot koks pie koka. Mednieks atbildējis, ka viņš zaķus ķeŗot un dzīvus cepot. Zaķis prasījis, vai sāpot arī, kad cep. Mednieks teicis, ka tik ļoti sāpot, ka nevarot citādi izcept, ja nepiesienot pie pannas, jo citādi lecot nost. Zaķim, nabagam, sametušās balles, un viņš lūdzies, lai viņu šoreiz palaižot vaļā: viņš esot jauns un gribot vēl dzīvot. Mednieks nešāvis arī. Zaķis pastāstījis to arī citiem zaķiem un no tā laika visi ļoti baidās.

Ir sakāmvārds - «bailīgs kā zaķis, manīgs kā kaķis».