8. M. Bērziņa Vaidavā.

Reiz Dievs salasījis visus tārpus un sabāzis kulītē. Kulīti iedevis starkam, lai tas aiznesot to uz upi un tārpus noslīcinot, bet stingri pieteicis, lai kulītē iekšā neskatoties. Bet starks bijis ļoti ziņkārīgs un pavēris kulītes galu vaļā, lai redzētu, kas tur iekšā. Te viens tārps izskrējis laukā un starks sācis to ķert. Kamēr vienu ķēris, tikmēr citi arī izlīduši. Tad viņš vairs nevienu arī nevarējis noķert. Šis nu gājis Dievam sūdzēt. Dievam tad pašlaik kūries ugunskurs. Kā starks savu nelaimi izstāstījis, tā Dievs saskaities un metis šim ar pagali. No tā tad arī starkam ir melni spārngali. Starks par to tā saskaities uz tārpiem, ka vēl šobaltdien, ja kādu tārpu ierauga, to tūlīt norij.