10. R. Tabine Rēzeknes Birzgalos

Kad Dīvs radīja pasauli un, apsavēris sovu radību, atroda, ka dažus, sevišķi vardes un čyuskas ar zalkšņim, labuok salaist jyurā, salasīja tūs lelā bucā un lyka meitai nest sleicynuot. Un pīsacīja, lai bucā nasaver. Meita nūnesja bucu leidz jyurai un jau gribēja jū mest yudenī, bet te sagruobja jū lela ziņkuorība. Nu, kai tad napasavērt, kas tur īkšā?

Jei atruovja bucai vuoku, skotuos - tovu breinumu! dzeivi kustūņi. Un kuodeļ jūs sleicynuot? Cikom meita pruotoj, tikom vardes, šķierzloti, čyuskas un zalkšņi suok ruopuot nu bucas. Meita ķer vīnu, ker ūtru, bet cikom jei vīnu saķer, tikom desmit cytu izlein uorā. Tai izbāga vysi, un buca palyka tukša.

Meita īt uz Dīvu žāluotīs, bet Dīvs sabar jū un par struopi puormej jū par lelu putnu un līk jam lasīt izbāgušu kustūni. Un žugure vēl šū bolt dīn staigoj pa purim un slapņom pļovom, lasīdama tuorpus, vardes un šķierzlotus.

Nivīns cylvāks nadreikst juos šaut. Kurs nūšautu vīnu žuguri, tuo muoja sadagtu zylu guni. Cytas žugures tū guni atnastu nu tuolejom zemem.