14. M. Bērziņš Umurgas pag. Teikas par Dievu, 64, 82.

Senāk pūcei bijuši īsi spārni. Tā laidusies ar lielu troksni un nav varējusi noķert nevienu putnu, ne zvēru. Tā sūdzējusi Dievam, ka viņas spārni liekot tai badu ciest, un lai Dievs tai dodot labākus spārnus. Dievs paklausījis viņas lūgšanu un tai devis garus un klusus spārnus. Putni, pūces jaunos spārnus ieraudzīdami, skrējuši tos viņai atņemt. Pūce ar spārniem iebēgusi meža biezoknī un tā izglābusi savus spārnus.

Vēl tagad pūce, glabādama savus spārnus, slēpjoties mežā, bet putni, pūci ieraudzīdami, skrienot tai atņemt jaunos spārnus.