17. Druvienā Etn. IV, 1894. LP, VII, II, 50, 11.

Vecos laikos pie vienas sirdīgas vecenes dzīvoja divas meitenes: tās abas bija bārenītes. Lielākā gāja ganos, mazākā dzīvoja mājā. Lielākā, lopus mājā dzīdama, katrreiz mazajai atnesa kārbīti ogu. Par to vecene palika sirdīga un kādā dienā mazo nokāva un izvārīja. Kad nu lielākā sadzina lopus mājā, tad tūliņ sāka māsas meklēt, jo šoreiz tā viņai nenāca pretī. Viņa prasīja saimniecei, bet vecene atbildēja, ka šī nezinot. Kad pusdienu ēda, tad viņa atrada māsas pirkstiņu bļodā. Viņa to paņēma, izgāja laukā un lupatiņā ietinusi, noglabāja pirts akmeņos. Kad nu otrā dienā lopus sadzina, tad vecene domāja, ka nu viņai meita došot ogas; bet ganu meitai nemaz ogu nebija. Ganu meita gāja ikdienas uz pirti pirkstiņa apskatīties. Bet kad vienā dienā pirts durvis attaisīja, tad izskrēja dzeguze un sāka kūkot.