18. Anna Klauss Jaunpiebalgā.

Viens kungs staigājis agri no rīta un teicis: «Kas notrauktu rīta rasu, tam es dotu savu meitu!» Te arī atnācis rasas traucējs un aizvedis meitu pār jūtu tāli, tāli. Meita reiz gribējusi nokļūt dzimtenē. Lai nu viņa tiktu pāri jūrai, rasas traucējs viņai iedevis rīksti ar nosacījumu, ka meitai jāsaka: «Priekšā ceļš, pakaļā ceļš.»

Tā meita ar diviem bērniem, meiteni un zēnu, nokļuvusi dzimtenē. Rasas traucēja sieva rīksti noglabājusi, bet viņas meitiņa to parādījusi ļaudim. Ļaudis rīksti izņēmuši un to nozaudējuši. Meita nu nevarējusi vairs nokļūt mājā: Viņa teica uz bērniem: «Tu, meitiņ, liepiņa, tu: dēliņ, ozoliņš, es pati ozolā par kūkotāju.» No šī laika dzeguze nekad nemīļo bērnus. Tāpēc dzeguze nekad neperē savus bērnus, bet iedēj oliņas citu putnu ligzdiņās. Dzeguze ir arī skaudīga: kas no rīta neēdis dzird pirmo reiz dzeguzi kūkojam, tam ir jākūko (jāsnauž) visu vasaru.

P i e z ī m e. Šās teikas pirmā dala ir pasaka, kas ievietota ceturtā: daļas 45. numurā. P. Š.