21. M. Šimiņš Bruknā. Etn. III, 1893, 10.

Vienam vīram nomirusi sieva, no kuŗas tam atlikušies divi bērni: brālītis un māsiņa. Vīrs apprecējis otru sievu, bet tā lāgā neieredzējusi pabērņus. Reizi tēvs izgājis laukā ecēt un patam pamāte savus pabērņus nokāvusi, izvārījusi un aiznesusi vīram uz lauku ēst. Vīrs ēzdams kaulus izmētājis pa lauku. Tad atskrējusi žagata, salasījusi kauliņus, aiznesusi uz savu ligzdu kūts paspārnē un izperējusi no tiem divi ķīvītes, kas aizskrējušas uz lauku, kur tēvs ecējis, un stāstījušas: «pamāte mūs nosita, ķīvit, ķīvit! - izvārīja, atnesa uz lauku, ķīvit, ķīvit! -tēvs apēda, kauliņus izmētāja, ķīvit, ķīvit! - žagata kauliņus salasīja, ķīvit, ķīvit! kūts paspārnē ķīvatiņas izperēja, ķīvit, ķīvit!