23. R. Tabine Ludzas Viļānos.

Vīnu reizi sasadraudzēja divi jauni cylvāki, jauneklis ar jaunovu, un nūsprīdja palikt par myužīgim draugim. Kai nūrunuoja, tai un padarēja. Bet tyulin pēc kuozom jaunuo sīviņa izzynuoja, ka viņai par veiru ir eistais bruoļs, kurs agrā bērnībā beja atstuojis tāva sātu, un bārni auga, vīns ūtra napazeidami.

Nyu viņa nu lela žāluma kuozu pat dīnā palyka par putnu nūriņu, skrēja uz plotim yudiņim un grīzdamuos gaisā dzīduoja: «Ni es veiram sīva, ni es bruoļ muosa, ni es muotei vadakla! Es palyku par putnu un skrēju par yudiņi.»

Par pīmiņi, ka nūriņa beja līgova, uz golvas tai palyka skaists krūnīts, vaiņadziņš.