25. Mordaks Rīgā. Teikas par Dievu, 64 83.

Dievs apsēdies kalnā un licis visiem putniem un zvēriem pa pāŗiem iet tam garām, lai datu tiem vārdus. Kam viņa pusē gadījusies sieviete, tam viņš devis sieviešu vārdu: tā vārna, tā dzeguze, kam vīrietis - tam vīrieša vārdu. Citi putni vēl nepratuši izšķirt vīrieti no sievietes, bet žagata jau pratusi Tāpēc tā sākusi pukoties, kad Dievs teicis: «Tā žagata.» - «Žagata, žagata»:, viņa sacījusi savam vīram. «Vai tad tu esi sieviete, ka tevi par žagatu sauc? - «Klusu, sirsniņ,» vīrs atteicis, «mēs jau esam abi viens.»

Bet žagata nebijusi apmierināta. Par šādu netaisnību viņa gribējusi iet pie ķeizara sūdzēties. Skrējusi, skrējusi - pret vakaru ielaidusies kādā eglē nakti pārgulēt. Apakšā sajājuši puiši pieguļā. Tie sarunājušies iet meitās. Atgriezušies tikai uz

rīta pusi, bet zirgiem vajadzēji visu laiku stāvēt neēdušiem. Tas vēl vairāk sakaitinājis žagatu un viņa nospriedusi arī par to sūdzēt ķeizaram. Otrā dienā viņa laidusies tālāk. Vienā vietā ieraudzījusi krustu. Nodomājusi: te nu gan varēs atpūsties, te neviens netraucēs tādā svētā vietā. Nolaidusies arī. Bet krusts, par nelaimi, bijis vējdzirnavu spārni. Drīz sacēlies vējš un spārni? sākuši griezties. Žagatai vajadzējis laisties tālāk. Arī par to viņa gribējusi sūdzēties.

Tālāk laižoties, viņa ieraudzījusi ganu, kas tupinājis jēriņu, teikdams: «Diti, diti! Ak tu klupi! Kat tevi velns tavaldinātu, kat tevi ditēt nevar iemātīt! » Žagata nodomājusi: «tavu mocīšanu: jēriņš maziņš, cipiņas gurst, nevar nozicēt. Tas arī jāpasūdz.» Skrējusi tālāk. Bet kamēr līdz ķeizaram aizskrējusi, tā aiz uztraukuma nekā vairāk nevarējusi pateikt kā tikai: «rr!» Ne ķeizars ko sapratis, ne cits kāds.

Tālab arī vēl šodien žagatu sauc par žagatu, puiši iet meitās un vējdzirnavas griežas.

Piezīme. Tādu pašu teiku vārdu pa vārdam ir uzrakstījis Aleksanders Villerts no J. Vilertes Kabiles pagastā un piesūtījis to man. Kucš no kura tad nu būtu norakstījis? P. Š.