26. M. Ārons Bērzaunē. LP, V, 107, 31

Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela, kā tagad viss augums. Un nu var iedomāties, kad tik lielas toreiz gaisā cēlušās, kas tas par troksni tad būs bijis. Bet vienreiz Pērkons jājis itin zemu zemu. Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža žogu - te spurkt! irbes gaisā. Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas, cik pašām toreiz sirds liela bijusi.

Piezīme. Šeit Pērkona vietā gan būs bijis Dievs. P. Š.