30. A. Vestmanis no Zepa Vidsmuižā.

Tys beja vēļ tymūs laikūs, kad Dīvs staiguoja pa pasauli. Reizi vuorna nūsavēra, ka uz ceļa ir pībyruši gryudi. Jai napatyka tūs ēst pa vīnam un jei nūsprīdja salasīt vairuok gryudu un tod tūs apēst. Jei nesja un lyka pa vīnam gryudam gubiņā. Vysu tū nūsavēra zvirbulis un, cikom vuorna skrēja pēc jauna grvuda, šis metjās pi gryudu gubas un ēdja. Nu suokuma vuorna nekuo namanīja, juo zvierbulis, viņai tuvuojūtīs, aizlaidja prūjom. Bet, kad pamanīja zvierbuļa nadīvēbu, gryudu jau tik pat kai nareja. Losūt un nasūt gryudus, vuorna beja ļūti pīkususe un, saprūtams, beja ļūti dusmīga. .Jei guoja pi Dīva un izstuostīja tam zvierbuļa naduorbus. Dīvs stypri sasadusmuojis un licis par sūdu zvierbuļi sapeit. Un leidz šam laikam zvierbulis lāc, kai sapeits un navar kast māslus, lai atrast tur barību. Leidz šai dīnai jis puorteik nu tuo, kas ir ar acim saradzams.