37. M. Bērziņš Umurgā. Teikas par Dievu, 67, 87.

Vienai mātei bijušas divas meitas: īstā meita un pameita. Īsto meitu tā ļoti mīļojusi, bet pameitu ne. Reiz tā pameitu ļoti situsi. Tā aizskrējusi uz mežu un lūgusi Dievu, lai Dievs viņu pārvēršot par mazu putniņu ar jauku un skaņu balsi, tad viņa priekš visiem dziedāšot. Dievs arī viņas lūgumu ievērojis un to pārvērtis par lakstīgalu. Lakstīgala dziedādama arī piemin savu pamāti, saukdama: «Sit, sit, kam var, kam var! Sit, sit, cik gribu cik grib, man tik ne!»