40. R. Tabine Rēzeknes Birzgaļos.

Reizi mozais Jēzus guoja ar sovu muoti jaunovu Mariju zuoļu palasīt. Viņim beja juoīt pa šauru kolna stidziņu. Nu vīnas puses beja kolna kritums, nu ūtras staipījuos kolna rūžu eršķežuoti kryumi. Mozajam eršķeži īsadyuŗa kuojiņā. Viņš navarēja tuoluok īt. Māmiņa atsasāda uz akmiņa un pyulējuos izvilkt osū eršķeži, bet navarēja, un mozais nu suopes rauduoja. Māmiņai žā1 beja dēliņa un nu viņas acim ari nūritēja lelas osoras. Tū redzēja tepat pa kryumim lakstuojūšais putniņš. Tys pīskrēia kluot pasaskatīja nīakumīguos muotes acīs, pasavēra uz viņas dēliņa, mīlīgi aizčipstēja un palecja tyvuok. Mozais Jēzus, padzierdis putniņu, suoka smītīs un teicja: «Māmiņ, naraudi, putniņš mums paleidzēs! »

Un putniņš it kai saprata mozuo aicynuojumu, drūši pīskrēja kluot un izvylka osū eršķeži. Valkūt badekli nu Jēzus kuojiņas iztecēja divi ašņa pilītes. Vīna krita uz putniņa golvas, bet ūtra uz kryutim. Mozajam Jēzum ļūti patyka tai izskaistynuots putniņš, ka viņš teicja: «Mīļū putniņ, par pīmiņi, ka paleidzēji man, nosoi vysod tuos sorkonuos zeimītes un lai tovi pēcnuocēji ari tuos nosoj! »

Un tai vysi elksnu putniņi tyka izskaistynuoti.