2. M. Ārons Bērzaunē. LP, V, 36.

Kad Dievs visas zivis bija radījis, tad noteica, kas kaira brīvēst. Bet reiz līdeka, liela liela izaugusi, nebēdībā aizmirsa šo noteikumu, bija aprijusi zvejnieku. Nu Dievs teica: «Lai tu atkal neaizmirstu, ka zvejnieki nav ēdami, tev jānēsā visu mūžu zvejnieku rīki galvā!» Un, re, vēl šodien šie zvejnieku rīki līdekas galvā atronami: rīkle venteris, zobi durami rīki, žaunu bārkstas makšķeres: kas venterī iekļūst - ārā netiek; ko duŗamie aizķer - tas satverts; ko bārkstas aizkacē tas piekodies.