3. Alfrēds. "pasakas"29, 12. LP, VIl, II, 51, 1, 9.

Reiz līdaka bija nodomājusi cilvēku nokaut. Viņa uztaisīja lielu šķēpu, ar ko cilvēku nodurt, lāpstu, ar ko aprakt un krustu, ko uz kapa uzspraust. Dievam līdakas nodoms nepatika. Viņš gribēja līdakai atņemt nāvīgos ieročus, bet šī tos ātri paslēpa savā vēderā. Taču Dievam bija izdevies lāpstu pārlauzt, tā ka tā tik drusciņ vēl kopā turējās. Šķēps un krusts gan palika veseli, bet līdaka vairs neuzdrošinājās cilvēku nokaut, tāpēc ka nebija, ar ko to aprakt un neapraktu jau nedrīkstēja atstāt.