4. M. Spriņģis Kokneses apkārtnē. Etn. II, 1892. 80. LP, VlI, II, 51, 1, 2.

Priekš daudz, daudz gadiem vecais Dievs kādu pavasari brauca zemi veltīdams. Ceļš gāja pa stāvu upes krastu. Upē nērsa plauži plunčodamies un cēla lielu troksni. Dievam sabijās zirgs - sāka trakot, apgāza ratus. Dievs sadusmojās, nolauza egles zaru un plaužus krietni sapēra, tā, ka skujas salīda caur zvīņām plaužu miesā un pārvērtās par asakām. Tas notika nārstu laikā, caur ko arī jaunie plaudēni mantoja asakas un tā tas iet uz bērnu bērniem.