8. J. Kalniņš Druvienā. Etn. IV, 1894. LP, Vll, II, 52, 1, 1.

Vecos laikos čūska sacījusi Dievam, ka naktī kodīšot cilvēkus: visus pieguļniekus apkodīšot. Par to Dievs tai nospriedis, ka naktī nevarot kost un kur saulei rietot čūska paliekot, no tās vietas lai netiekot ne sola nost. To varot no tam redzēt vēl tagad: ja čūskai gadoties pār ūdeni skriet saulei norietot, tad (ja. viņa visa netiekot malā priekš saules norietēšanas) pati paliekot uz ūdens plivinoties un galva guļot uz sausuma mierā.