10. Fr. Fišers Krūtē. LP, VII, II, 52, 1, 3.

Senos laikos vienam vīram iekoda zaltis. Vīrs aizgāja pie Dieva un sūdzēja, ka zaltis tā un tā darījis. Dievs atsauca zalti un vaicāja: «Kādēļ tu, nekauņa, šim vīram tādas sāpes padarīji?» Zaitis nevarēja nekā atbildēt un sāka labāk par citām lietām šo un to tur čukstēt. Bet ar Dievu runādams, zaltis lepnībā cēlās stāvus. Tad Dievs sacīja: «Kādēļ tu, ar savu valdinieku runādams, celies stāvus un nedari, kā visi eņģeli debesīs dara - ceļos nometies? Tādēļ par tavu lepnību nosaku: uz vēdera tev jāložņā visu dzīvības laiku, pīšļi un zeme jāēd visu mūžu »

Uz vīru pagriezies, Dievs sacīja: «Tādēļ, ka zaltis bijis tik nekaunīgs tev kost, atvēlu tev viņu nosist, kur vien sastopi: bet jāpavairās no viņa arī tev būs.»