11. Runtuļu Vilis Vilcē. Jkr. V, 14, 6.

Varde izlēkusi no dīķa, lēkusi pa ceļu. Te trāpījies uz ceļa starks. Tas ieraudzījis vardi un gājis tai klāt, lai varētu aprīt. Bet varde, drošiniece, iesaukusies: «Pa ceļu visiem brīv iet -ceļa vīra nav brīv aiztikt!» Starks atteicis: «Lai nav brīv -tikpat es tev knābšu.» Teicis un knābis. Trāpījis pa pašu muguras kaulu, tā kā vardei izcēlies kuprs. Atplētis jau knābi, lai varētu to norīt, te varde plunks! dīķī iekšā. Pēc kādas nedēļas starks atkal atlaidies pie tā paša dīķa un staigājis gar dīķi saukdams: «Aņņu (vardes vārds), kūm, kūm! Aņņu, kūm, kūm! Te sakniebtā varde izbāzusi galvu no ūdens, teikusi: «Jā, jā, Aņņu kūm, kūm - tu manu muguras kaulu saknābi, es trīs diena sasirgu.» No tā laika visām vardēm tāds kuprs mugurā.