18. V. Brikule Rēzeknes Viļānos, R. Tabines krājumā.

Tys beja senejūs laikūs, kad cylvāks, pīradynējis sev kukaiņus, suoka art zemi un sēt labību. Bet kai tik cylvāks izguoja sēt - kur bejusi, nabejusi - varde lac par ežu un murd: «Kū tu īsēsi, tū es apēsšu ; kū tu īsēsi, tū es apēsšu! » Dīvs padzierdis taidu vardes runu, samēdzja jai muti tik stypri, ka tej naspēja vairs paplēst. Un nu tuo laika, kai tik atīt sējas laiks, vārdei mute ir cīti.