23. Fr. Apriķis Aizputes-apr. Nīkrāces pag. Teikas par Dievu, 78, 102.

Reiz viens vīrs staigādams atradis diegu no debesim līdz pat zemei karājamies un ar mezgliem visgaŗām nosietu. Tūlīt viņš kāpis pa diegu augšā. Šis kāpis jau vienu dienu, bet vēl nebijis augšā, jo šim maz esot vedies uz priekšu tikt. Otrā dien viņš uzkāpis augšpus debešiem, un tur bijis gaužam auksts laiks Nu bijis pavisam slikti, jo šim bijis te pa nakti jāguļ, un tik auksts laiks. Bet te par laimi, tas atradis krūtīs iespraustu mazu koka adatiņu. Tas tūlīt to saskaldījis malkā. uzkūris uguni un tā esot labi izgulējies pa nakti. Rītā viņš jau laikā ticis debesīs.

Vīrs uzkāpis debesīs, piegājis pie durvim un dzirdējis, ka zirneklis esot Dievam stāstījis, ka zemes virsū Dieva mīlību gaužam nicinot: gans ņemot maizi no kules un berot druskas zemē. Kad suņam dodot, tad maizi sviežot pa zemi. Vīrs, to padzirdējis, tūlīt drāžas pa durvim iekšā taisnoties. Viņš dusmīgi teicis, ka zirneklim esot viegli apmelot, bet ko tad lai ganiņš īsti darot, jo tam neesot galda līdz, un suņam arī nevarot citādi dot, jo tas arī vienmēr pie zemes ēdot.

Tad Dievs saskaities un zirneklim iesitis pa muguru, lai otrreiz pie viņa vairs ar tādiem niekiem nerādoties. Zirneklis nu nokritis zemē, un no kritiena viņš esot dabūjis kumpamu mugurā. Tāpēc vēl šobaltdien zirneklis aužot tīklus, pavedienus, lai pa viņiem tiktu augšā pie Dieva, bet ar savu kumpo muguru tas vairs nekā nevar uztikt.