l. J. Riekstiņš no 68 g v. E. Raudupes Madonas apr. Sarkaņu pag.. Teikas par Dievu, 73, 94.

Reiz visi zvēri rakuši Daugavu. Pie Daugavas racējiem pienācis Dievs un prasījis, kur tad esot vēzis, ka tas nemaz nerokot. Dievs gan skatījies, bet vēža nemaz neredzējis, kaut gan vēzis bijis pie Daugavas rakšanas klāt. Vēzis, dzirdēdams, ka Dievs viņa neredz, ka viņš arī Daugavu rok, atteicis, vai šim acis pakaļā esot, ka šis neredzot. Šis tak še pat esot. Kā vēzis tā pateicis uz Dieva, tā viņam no tās pašas reizes atrodoties acis pakaļā. Dievs nu kā paskatījies uz augšu, tā ieraudzījis, ka vālodze sēdējusi uz koka zara un nemaz nerakusi Daugavas. Dievs prasījis, kāpēc šī nerokot Daugavas. Vai šai dzert nemaz negribēšoties no viņas ūdens? Vālodze atbildējusi, ka šī no viņas ūdens nemaz nedzeršot. Šī jau varot iztikt no tās rasas, kura atrodoties uz apses koka lapām. Dievs no tās reizes arī nospriedis, ka vālodze nedrīkstot no citas vietas dzert, kā tikai no apses koka lapām viņai vajagot iztikt. Tā vālodze vēl šobaltdien dzerot tikai no apses koka lapām rasas pilienus.

Piezīme. Šī teika jau ir ievietota pasakās, I. sējumā 218. nr. P. Š.