4. V. Zacharska no 50 g. v. K. Kozlovska Ozolmuižas p.

Vīnam muižinīkam beja daudz lūpu. Muižinīks pījēmja par gonu vīnu moziņu puiku. Itys puika beja buorinits. Jis beja tik mozs, ka ju vysi saucja: «Ganiņš kai piersta nadziņš». Puika cīši mīļuoja sovu dorbu. Aizīt jis gonūs, pajem ar sevim maizes un baroj lūpus, bet vairuok jis mīļuoja putniņus. Putniņi jau labi zynuoja mīlasirdīgū ganiņu. Kad puika atdzan lūpus, jau vysi putniņi pi juo sasalosa un dzīd jam sovas skaistuos dzīsmiņas, bet puika jūs baroj ar maizīti. Pajem rūkās bezdelīgu un pabučoj, īdūt gabaliņu maizes, pagluosta vuornu, pateirej cyuku. Vysi lūpi un putni tai mīļuoja puiku, ka nu juo nikur naguoja. Vīnu reizi puikam nabeja kad aizīt pusdīnuos, un jam atnesja pusdīnas uz teiruma. Puika tyuleņ sasaucja vysus mozūs un lelūs putniņus, un atdevja pusdīnas, bet pats veŗas uz jūs un prīcuojas. Tai jis vysod darīja. Muižinīkam puika cīši patyka, tuodēļ dzeivuoja pi juo leidz pašam vacumam. Kad ganiņš palyka vacs vecits, bet leluoks naizauga: kaids beja jauns, taids palyka vacs un vys staiguoja gonūs. Tai godi guoja. Vīnu reizi vecits, ganīdams lūpus, saslymuoja un tī pat teirumā nūmyra. Vysi putniņi un lūpiņi nūlaidja galviņas un gauži rauduoja. Ilgi nadūmuodami, putni un lūpi sadūmuoja ganiņu apglobuot, kai jīm pašim varātu jū apglobuot. Jī nūvylka ganiņu aiz vīna kolna, kur nevarēja atrast juo cylvāks. Cik nameklēja muižinīks sovu vacuo ganiņa, bet nikur juo neatroda. Putniņi sadūmuoja un nūsyutīja cyuku izrakt zam vīna smuku ūzula dūbi. Bezdelīgas sataisīja nu muola jam škierstu; dzenis - kristu, zeiļītes un cīlaviņas sataisīja vainagus. Vysi itū dorbu ar lelu prīcu izpildīja un kad jau beja vyss gotovs, sasalasīja lels kuors putniņu. Kuoru vadīja lakstīgola. Sasastodīja proceseja. Pa prīšku guoja ar kristu dzenis, pēčuok guoja putniņi, kuri dzīduoja. Vuornas nesja šķierstu, bezdelīgas nesja vainagus, iztaisītus nu pašu smukū puču. Gūvis, vucyni un cyti lūpi guoja nu pakaļas un gauži rauduoia. Vīna vuorna sāduos uz krista un suoka klīgt: «Va-karr - nūmyrra!» Pi izroktuos dūbes stuovēja cyukas ar luopstom. Kad škierstu ar ganieņu īlaidja dūbē, kotrs putniņš un lūpiņš īsvīdja pa drūpaniņai zemes uz juo škiersta. Tei beja jūs pādejuo atsavasaļuošona ar sovu mīļuo ganiņu.