1. K. Blauss Liepkalnā Brīvz. Kr. LP, VIl, I1, 53, 1, 1.

Senlaikos, kad koki bijuši dzīvi un varējuši runāt un staigāt, tad kārkls bijis slavens koks: visi to cildinājuši un uzlielījuši. Bet tādi cildinājumi kārklu padarījuši lepnu: sācis ļoti šmaugs augt, lielīdamies ar laiku visiem debešiem cauri izaugt. Par tādu lielību Dievs, zināms, apskaities un sagrūdis kārklu pavisam pudurā - negribējis ne zemes vairs dot, itin nekā. Tad kārkls gājis pie Dieva un lūdzis nemitēdamies, lai jel vismaz tik daudz zemes dodot, cik šis pats ar savu cepuri (virsūni) apslēpt varot. Dievs, kārkla lūgumu klausīties apnicis un beidzot tad arī atvēlējis tik daudz zemes. No tā laika kārklu ceriem, lai tas ir cik liels būdams, ir viena pati sakne.