2. J. Nīders no 68 g. v. J. Itcaka Valmieras apr. Bejas pag. Teikas par Dievu, 82, 106.

Agrāk koki runājuši tāpat kā cilvēki. Bet tad posts bijis, nevarējuši nekā malku dabūt. Ja gribi cirst, lūdzas tik žēli, ka pat akmens sirds vietu paliktu mīksts. Viena saimnieka sievai piedzimis bērns, bet ir tik auksts, ka bērns salst vai nost. Cita nekā, vīrs iet uz mežu pēc malkas, ar ko krāsni iekurināt: vai tad nu ļausi bērnam nosalt? Vīrs pieiet pie jauna koka un cirtīs zemē. Koks sāk lūgties: «Neņem nu vēl mani, vēl es jauns, gribas padzīvot, ej tur pie vecāka.» Vīrs iet pie vecāka, šis atkal: «Kas nu tev no manis būs? Esmu vecs, man jau vidus tukšs. Cik tev nu no manis tās malkas tiks? Bet ej tur pie tā līkā koka, viņš jau tāpat nekam neder.» Vīrs aiziet pie līkā koka, bet šis atkal lūgties: «Necērt nu mani. Kas tev nu no manis būs? Esmu līks un sīksts. Ne nu varēsi vezumā iekraut, ne arī pārplēsi. Ej labāk tur pie taisnā.» Vīrs iet pie taisnā - tas pats dievs: lai un vēl necērtot. Kad paaugšot, būšot labs lietas koks. Vīrs cita nekā, iet Dievam sūdzēt. Tā un tā, bērns salst, malkas nevar dabūt.

No tā laika Dievs aizliedzis kokiem runāt, un cilvēki varējuši malku cirst, cik uziet.

Piezīme. Šī teika ir ievietota arī starp pasakām. Sal. I. sējuma 221. nr. P. Š.