4. M. Bērziņš Umurģā. Teikas par Dievu, 84, 110.

Dievs radījis puķes un atļāvis katrai puķītei dzīvot, kur tai patīk. Dažas puķītes gājušas kalnā, dažas lejā dzīvot, bet mežā neviena. Kad maijpuķīte iezvanījusi ziedoni, tad visi kalni un lejas apklājušies ar ziediem, bet mežs bijis tukšs. Mežs par to noskumis un sūdzējis Dievam. Dievs teicis, lai pielūdzot puķītes, tad jau kāda arī iešot pie viņa. Mežs tā darījis un vēl apsolījies tās glābt no lietus un aukstuma. Maijpuķītei, kas augusi klajumā, bijusi žēlīga sirds. Tā pirmā vilkusi savas kājiņas no zemes un gājusi uz meža pusi. Viņas draudzenes, negribēdamas laukā vienas palikt, arī gājušas uz mežu. Tā mežs piepildījies ar puķītēm. Par pateicību mežs vēl tagad slēpj maijpuķīti, ka to grūti ieraudzīt.