10. K. Bukums Mujēnu pag. Teikas par Dievu, 85, 112.

Kad Dievs visām puķēm, kokiem un zālei bija devis vārdu, viena puķīte ar ziliem ziediem gājusi pie Dieva un teikusi, ka viņa aizmirsusi, kāds viņai vārds. Dievs teicis: «Ka tu savu vārdu esi aizmirsusi, tev dodu jaunu vārdu, ko tu vairs neaizmirsīsi. No šīs dienas tevi saukšu par neaizmirsteli.» Neaizmirstelīte nokaunējusies, aizgājusi upes malā, ielīdusi zālē, lai to neredz.

Tādēļ arī neaizmirsteles augot paslepu zem zālēm un slapjās vietās.

Piezīme. Tādu pašu teiku vēl uzrakstījis M. Bērziņš Umurgā. P. Š.