2. J. Jurēvics no L. Jurēvicas Lietavā, Šauļu apr.

Reiz kādā tālā nomalē dzīvojis vecs, vecs kurpnieks. Viņa būdiņa atradusies liela meža malā. Vienā bargā ziemā vecā kurpnieka būdiņa bijusi ieputināta dziļā sniegā un kurpniekam drīz vien sācis pietrūkt pārtikas. Lai gan viņš bijis vecs un nespēcīgs, tomēr viņš devies ceļā uz attālo ciemu pēc ēdiena. Iedams pa dziļo sniegu, vecītis ļoti noguris. Ceļā viņš saticis mazu meitenīti, kas nesusi vienu zābaku pāri. «Kur tu, meitiņ, nesīsi tos zābakus?» vecītis uzprasījis, apstādamies un atspiezdamies pret savu spieķīti. «Nesu pie kurpnieka,» atteikusi meitenīte. «Dod šu', es jau tas esu,» ņemdams zābakus sacījis.

Meitenīte par to nevarēja vien nopriecāties ,jo viņa arī bija ļoti piekususi. Vecītis, zābakus pārlicis pār pleciem un meitenīti pie rokas paņēmis, turpināja ceļu uz ciemu. Nonākot ciemā, viņi abi bijuši ļoti piekusuši, bet ciema laudis abus krietni pamielojuši un likuši, lai atpūšoties. Pēc kāda laika, kad nogurums bijis pārgājis, vecītis paņēmis vajadzīgo pārtiku un taisījies ceļā. Projām ejot, ciemnieki iedevuši kurpniekam vairāk pāru zābaku lāpīt. Viens zābaku pāris bijis ļoti saplīsis, bet arī tos vecīti, paņēmis, nosacīdams: «Lai nu pats Dieviņš man palīdz šos salāpīt.» Atvadījies no ciema ļaudim vecais kurpnieks aizgājis atkal uz mājām un nonācis tur tikai vēlā vakarā. Lai gan viņš bijis ļoti nokusis, tomēr tas ķēries tūliņ pie darba un paņēmis vispirms vairāk saplīsušos zābakus. Visus darba rīkus sameklējis, tas gribēja sēsties pie loga, bet - tavu nelaimi - diega nav bijis mājās. Redzēdams, ka lāpīšana neiznāks, tas vecos zābakus sviedis kaktā. Bet te no kakta izripojis neliels diega kamoliņš un arī adata bijusi tajā iesprausta. Vecītis paņēmis diegu, sastaisījis šujamo drāti un ķēries otrreiz pie darba. Bet līdz ko viņš izvilcis pirmo adatas dūrienu, te adata izslīdējusi tam no rokām un sākusi viena pati šūt. Vecītim vajadzējis tikai ievērt jaunu drāti un izvilkt pirmo adatas dūrienus, pēc tam adata pati strādājusi. Izšūtā drāts sākusi skaisti spīdēt. Drīz vien jau visi zābaki bijuši labi salāpīti.

Otrā dienā kurpnieks aiznesis salāpītos zābakus uz ciemu. Ciemniekiem bijis lielais brīnums, kā viņš tik ātri varējis salāpīt, bet par visu vairāk viņi priecājušies par skaistajiem diegiem, ar kuriem zābaki bija sašūti.

No tās reizes vecajam kurpniekam nav nekad trūcis ne darba, ne pārtikas. Par šo kurpnieku dabūjuši arī turīgāki &127;audis zināt, kas &127;ar darbu labi samaksājuši. Pēc kāda laika senākais nabaga kurpnieks bija piekrājis pilnu zeķes stilbu ar naudu, par ko vēlāk nopircis skaistu māju.

Reiz vēlā ziemas vakarā pie kurpnieka ienācis vecs, vecs vīriņš, kas lūdzis nakts mājas. Kurpnieks arī viņam atļāvis palikt pa nakti, bez tam vēl to labi pamielojis. Pēc vakariņām vecītis teicis uz kurpnieku: «Es atnācu pēc sava kamoliņa, bet tā kā tev ir laba sirds, tad es to tev atstāšu.» Pēc tiem vārdiem vecītis pazudis. Tagad kurpnieks kļuvis vēl bagātāks, bet nav tomēr atmetis tik ienesīgo kurpnieka amatu.