3. Kleinhofu Fricis Naudītē. J. kr. V, 1896, 7 (5), LP, VII, II 18, 1, 9.

Sieviņa sēdējusi ziemas svētku naktī pie sava slimā bērna un lūgusi no visas sirds mīļam Dievam, lai nākot tai palīgā un dodot mīlulītim veselību. Bērns dedzis kā ugunī. Te viņa saklausījusies, ka bērns caur zobiem prasījis dzert. Tūlīt cēlusies un gājusi ar spaini uz upi smelt ūdeni. Ūdeni atnesusi, paņēmusi krūzīti, iesmēlusi un devusi bērnam dzert. Bērns nodzēries, iemidzis un pamodies no rīta vesels. Prātodama par ūdens spēku, sieviņa paņēmusi krūzīti, no kuras devusi bērnam naktī dzert un pasmeķējusi. Atradusi, ka ūdens bija tīrākais vīns. Gājusi pie spaņņa, no kuŗa krūzīti smēlusi un arī spannī atradusi tīru vīnu. Ziemas svētku naktī tai minūtē, kad mūsu Pestītājs piedzimis, pārvēršoties visi ūdeņi par vīnu. Kam trāpoties itin tanī brīdī ūdeni smelt, tas iesmeļot vīnu; bet ļoti grūti nākoties to minūti nosargāt.