6. V. Zacharska no J. Gudrimoviča Makašānu pag.

Vīnu reizi dzeivuoja vīns zemnīks ar sovu sīvu. Pi zemnīka nabeja bārnu. Cik jī nalyudzja Dīva, kab jīm dūtu zam vacumu kaidu bārnu, bet kai nabeja bārnu, tai nav. Vīnu reizi sābry tuos derevņis dūmuoja sataisēt itim zemnīkam joku. Jī sataisēja nu pagalis bārnu un apvylka tū pagali ar drēbim, un kod zemnīks ar sovu sīvu gulēja, jī īsvīdja tū bārnu taišņi jīm uz gultys. Kod puorzamyuda zemnīks - veŗās, ka pi juo kluot guļ bārns, jis nu reizis tyka prīceigs. Tai pat puorsamyuda sīva, ar tai pat, kai īraudzēja bārnu, nazynuoja, kū darēt nu prīcys. Zemnīks runoj uz sovu buobu: «Tu zyni, buobeņ, itū bārnu es radēju. Bet kai man beja griuts jū radēt: vēl man tagan suonkauIs suop. Itys bārns man duorgi stuov.» Kūka bārnu kai sābry īsvīdja gultā, jis patika taišņi zemnīkam zam suona, un kai kūka gobols pīmīdzja jam suonu. Nu reita agri pazacēļa zemnīks un juo sīva, kūka bārnam sataisēja šyupuli un suoka šyupuot bārnu. Sīva nikur najīt nu sātys uorā, a zemnīks taisa olu, prosa gostus uz krystobu. Atīt tei dīna, pībrauc daudz gostu, zemnīks izlosa dēļ bārna krystu muoti un tai pat krysta tāvu. Sābry vysu zyna, kaids pi jūs ir bārns, bet smejas - poši nikam par itū narunoj, ka jī sataisēja taidu joku. Kūmi salasējās braukt uz bazneicu, pajāmja tū bārnu un nūbraucja uz bazneicu. Atbrauc uz bazneicu, bazneickungs suoka kristēt bārnu - kūka bārns suoka smītīs un runuot. Kūmi pakrysteitū bārnu atvad uz sātu, bārns jau runoj un suoka skraidēt. Zemnīks ar sovu sīvu beja cīši prīceigi, a sābry breinuojās, kas varēja nūtikt, ka kūka gobols par dzeivu cylvāku palyka. Jī tūlaik suoka vīrēt, ka itū puortaisēja pats Divs. Puika auga cīši ātry, un dreiži izauga lels briugons. Jis vysaidus dorbus struodoj un baroj tū zemnīku un juo vacū sīvu pa šūdiņ. Jī dzeivoj uz šuo pasauļa laimeigi un prīceigi.