8. A. Augustāne Jaunlatgales Viļākas pag. Teikas par Dievu, 115, 158.

Vecos laikos dzīvoja atraitne ar bērniem. Vienu vakaru pie viņas nāk vecītis un lūdz naktsmājas. Vecenīte viņu arī piejem. Vakarā paēduši visi aiziet gulēt un arī vecītis. Rītā vecītis piecēlies grib iet projam, bet atraitne tā nelaiž, saka: "Es izvilkšu no cepļa rudzus, samalšu un izvārīšu putru. Paēdīsi un aiziesi." Bet vecītis negribēja. Viņš saka: «Ēd vien vesela ar saviem bērniem!» Bet brīnums: atraitne velk, velk no cepļa rudzus ārā un nevar izvilkt. Piebēra pilnus maisus rudzu un vēl ceplī palika. Tas vecītis bija Dievs.