9. H Skujiņa, Andrs Ziemelis, Smiltenes pag.

Viens vīrs nācis no darba. Bijis jau vakars, kad vīrs iznācis no muižas. Viņš iegājis mežā un tur apmaldījies un tā maldījies ilgi, ilgi. Uznākusi nakts, mežā bijis traki tumšs. Vīrs klupdams, krizdams gājis uz priekšu. Viņš bijis nokusis, arī ēst viņam gribējies, bet nebijis nekā ko ēst. Arī ceļu uz māju vīrs nevarējis atrast.

Beidzot vīrs apsēdies uz celma un lūdzis Dievu. Kad viņš. pacēlis galvu, tad ieraudzījis netālu no sevis mazu uguntiņu spīdam. Vīrs gājis turp un tuvojies mazai, mazai būdiņai, kuŗas priekšā kurējusies uguns, un pie tās sēdējis sirms, salīcis vecītis un mazā podiņā vārījis vakariņas.

Vīrs padevis labvakaru un lūdzis, lai atļauj apsēsties un atpūsties. Vecītis atļāvis vīram apsēsties. Kad vakariņas bijušas gatavas, tad vecītis pamielojis arī vīru un viņi abi apgūlušies būdiņā.

Kad vīrs no rīta pamodies, tad izbrīnējies raudzījies apkārt. Viņš gulēja galvu uz celma uzlicis. No vakarējā vecīša, būdiņas un ugunskura nebijis ne vēsts! Vīrs pielūdzis Dievu un gājis atkal uz priekšu. Drīz vien viņš iznācis uz ceļa un laimīgi nokļuvis savā mājā.

Vecītis, kas pie ugunskura sēdējis, bijis pats Dievs.