13. A. Gari-Juone no 46 g. v. Roskošu Juoņa Domopoles pag.

Dzeivuoja vīns vacs ubogs, jam beja moza ustabiņa un pi tuos nalels zemes gabaliņš. Ubogs dūmuoja iztikt tikai ar lyugšonom, jis pajēmja rožonču un lyugšonu gruomotu rūkā un suoka lyugt Dīvu. Vecīts lyudzjās nu reita da vokoram. Tai jis lyudjās vīnu dīn, lyudzjās ūtru, 1yudzjās - trešū - jam jau suoka cīši ēst gribētīs, bet sātā nabeja maizes ni druoaniņas, tod jis suoka vēl stypruok lyugtīs. Te - kur bejis nabejis - caur ustabiņas grīstim īkreit maizes kukulīts. Ubogs nūsaprīcuoja un skrīn uz kukulīti, a kukulīts i napasadūd: skrīn nu vīna kokta uz ūtru. Vecīts ilguoku laiku dzonuojās pēc kukulīša, jau pavysam pīkusis jis nūkrita; bet sajēmis spākus, otkon skrēja pēc kukulīša un soka: «Dīvs, kamdēļ tu mani tai vojoj, es tok vysu laiku lyudzūs!» «Vajag lyugtīs un struoduot, bet na tikai sēdēt un lyugtīs,» atsacīja jam Dīvs. Kukulīts nūstuoja uz vītas un vecīts pajēmis kukulīti apēdja ar gordu muti. Pēc taidas Dīva pamuocības jis suoka struoduot zemi un nikod vairs nasēdēja un tikai nasalyudzja, bet lyudzjās un struoduoja. Nu tuo laika jis dzeivoj boguots un laimīgs!