16. E. Auniņa no vecās mātes Tukumā. Teikas par Dievu, 118, 162.

Reiz senos vecos laikos Dievs staigājis apkārt, pārģērbies par vecu, skrandainu nabagu. Reiz nabags iegājis vienā mājā. Tur meita pašlaik bērusi zirņus katlā. Zirņi izmirkuši mīksti, apaļi, ka prieks redzēt. Meita grābusi no ūdens ārā un bērusi katlā. Katlā metot, viņai daudz zirņu biruši pa zemi. Nabags, to redzēdams, teicis: «Vai meitiņ, kā tu tā kaisi zirņus pa zemi? Tā jau visa Dieva dāvaniņa.» Meita atteikusi: «Ko nu, vecais, tā ir saimnieka manta! Būtu manas pašas, tad cita lieta.» Nabags vairs nekā neteicis, noskatījies, nopūties un gājis tālāk.

Iegājis citā mājā. Atkal viena meita bērusi zirņus katlā. Tā katru zirnīti, kas nokritis, pacēlusi. Nabags noskatījies un teicis: «Ko tad tu, meitiņ, katra nieka zirnīša dēļ liecies pie zemes?» Šī atteikusi: «Ko nu tu, vecais, zini? Tie jau mani zirņi. Būtu saimnieka, tad jau lai iet vai pa gaisu.» Nabags noskatījies, nopūties un gājis tālāk.

Iegājis trešajā mājā. Tur atkal meita bērusi zirņus katlā. Bērusi lēnām, bet ja kāds zirnītis nokritis, pacēlusi, noskalojusi un iemetusi katlā. To redzēdams, nabags teicis: «Tie gan, laikam, tavi zirņi, meitiņ?» - «Nē, vectēv, tie saimnieces zirņi. Kā tad jūs domājat, ka mani?» - «Nu, ka tu katru zirnīti tā uzlasi. » - «Dieva dāvaniņu jau zemē nevar atstāt, vectēv.»

Nabags noskatījies vēl kādu brīdi, tad gājis prom. Pie durvīm tas vēl atgriezies un teicis: «Tas, labi, meit! Tev tavā mūžā nekad netrūks Dieva svētības. »

Un tā arī bijis.