19. M. Miezone no 60 g. v. J. Miezones Madonas apr. Sarkaņu pag. Teikas par Dievu, 120, 164.

Reiz ļaudis izrunājuši, ka vienā baznīcā nākošā svētdienā būšot pats Dievs. Tai dienā &127;audis bariem vien devušies uz to baznīcu. Dzīvojis viens vecītis, kas bijis stipri dievbijīgs un gribējis arī aiziet uz baznīcu. Diena bijusi ļoti karsta. Ceļā viņš saticis vecu tētiņu, kas lēnām gājis uz to pusi. Viņš sācis apjautāties, uz kurieni tā iešot. Viņš ejot uz baznīcu. Tētiņš atbildējis, ka arī gribot tur tikt, bet esot stipri noguris, un nezin', vai laikā nonākšot. Vai viņš šo nevarot panest?

Kaut gan pats bijis stipri noguris, tomēr ņēmis vecīti uz muguras un nesis. Netālu no baznīcas nolaidis zemē, un tētiņš teicis, lai tas, kad ejot baznīcā, taisni ejot uz kanceli un lai dodot tam, kas pašreiz kancelē, vienu pliķi pa ausi un lai prasot: «Saki, kur ir Dievs.» Viņš teicis, ka to ņemšot cieti, bet tas apstiprinājis, ka neviens to nedarīšot, un lai tikai nebīstoties nemaz.

Viņam arī radusies dūša, ka tas jādara. Iegājis baznīcā un redzējis kancelē vienu melnu kungu, kas pašreiz pacēlis rokas un draudzi svētījis. Šis izdarījis pēc vecīša padoma. Kā iesitis, tā melnais kungs no kanceles pazudis un tik vien atbildējis: « Tu pats Dievu nesi.»

Viņš atskatījies un ieraudzījis pie durvīm to pašu vecīti. Parādījis arī citiem, bet tie tikko spējuši pamanīt, kad arī jau vecītis pazudis.

Piezīme. Tādu pašu teiku ir vēl piesūtījis Folkl. krātuvei A. Smagars no Reņģes Jelgavas apr. P. Š.