9. L. P. no Doras Ripas Džūkstē. LP, Vl, 197, 26.

Reiz meita krusta dienā iešuvusi lindrakiem āķi. Bet nu bijusi nabadzīte nagos: kur vien tai pavasarī gājusi, vienā gabalā pērkona mākonis stāvējis uz galvas. Tā vienu dienu atkal šī gājusi ar citām pa lauku un pērkona mākonis klāt atkal: griezies turpat riņķī un rūcis un spēris. Šī nu stāstījusi, ka šogad nevarot saprast, kāpēc pērkons viņas apstājis. Lai ejot, kur iedama, rūcot un riņķī vien griežoties. Viena veca māmiņa tad teikusi: «Meitiņ, vai tikai tu krusta dienā nebūsi ko šuvusi?»

Atteikusi: «Šuvu gan - iešuvu šiem lindrakiem āķi.»

«Ai, meitiņ, velc tad tūliņ lindrakus nost un sviedi tepat uz lauka!»

Novilkusi un nosviedusi. Kā nosviedusi, tā tai pašā acumirkli pērkons norībējis un saspārdījis lindrakus lupatu lupatos.