10. D. Ozoliņš Bērzaunes dr. Lauteriešos. Etn. p. 1891. LP, VII, I, 302, 11.

Viena saimniece rudenī, kad sākušas vērpt, noteikusi meitām, lai nevienu bluķa vakaru nesvētījot, bet lai tikai vērpjot, kāda kodeļa tikai esot - toreiz vilnu arī kodeļā locījuši - valcījuši un pati arī vērpusi, jo šī gribot redzēt, kas tad būšot. Pavasarī, kad sākuši atlēkt jauni lopiņi, tad visi bijuši bez ausim un bez astēm, kā teļi, sivēni un citi. Nu saimniece vienmēr un bezgalīgi raudājusi, ka neesot neviena lopiņa par lāgu, ko uz priekšu audzināt. Zaļās ceturtdienas naktī saimniecei sapnī piegājis vecs tētiņš un sacījis: «Neraudi vis, māte! tavas pašas vaina jau ir, ka tādi lopiņi atnāk, jo tu jau pati bluķa vakaros tiem ausis novērpi. Nebūtu vēl vilnas vērpusi, tad vēl astes būtu dzīvas, bet to vērpdama, ir pēdējās novērpi.» No tās reizes vairs saimniece tai vakarā nevērpusi un arī meitām nelikusi vērpt. No šās pasakas laikam vēl tagad paruna, kad ceturtdienas vakaros vērpj : «Vērp vien, vērp! novērpsi vēl lopiņiem ausis!»