11. G. Stankēviča no 67 g. v. Annas Olles Lubānā.

Reiz dzīvojuši vīrs un sieva. Vīrs bijis pie saimnieka par kalpu, bet sieva par kalponi. Tā nu ne vienam, ne arī otram nav bijis laika savus darbus padarīt. Tādēļ sieva un vīrs strādājuši svētdienās. Sieva ziemas svētdienās pašuvusi vīram kreklus, bet vīrs sapinis daudz grozu un nolicis tos klētsaugšā, lai tirgū varētu pārdot. Pašā pavasarī vīrs uzvilcis sievas šūto kreklu un izgājis laukā art. Te uzreiz vīram tādi zibeņi vien staigā apkārt un sitas tikai krustā. Vīrs nobīstas un domā, ka nupat pēdējā stundiņa jau klāt. Aiz bailēm tas nosvīst gluži slapjš. Vīrs nomet svārkus, bet zibens tāpat vēl sitas tam apkārt. Tad nu vīrs ķēris kreklu un nometis to zemē. Tūlīt arī nodārdējis, un pērkons saspēris akmeni druskās. Tai pašā mirklī nosperta arī klēts, bet sievai un vīram, par strādāšanu svētdienās, ap kaklu un pār krūtīm mūžīgi gulējusi melna čūska.