12. K. Strautiņš no 60 g. v. M. Ģērmanes Mēdzūlas pag. Teikas par Dievu, 106, 146.

Reiz senos laikos Dieviņš staigājis virs zemes. Tai laikā vienam brūtgānam un brūtei bijušas kāzas. Dieviņš pārvērties par vecu vecu, noskrandējušos vecīti un lūdzies kāzu namā naktsmājas. Visi sākuši smieties un teikuši: ko šis, vecais maita, te nākot, vai nevarot iet mežā pie vilkiem. Dieviņš noskaities, un projām iedams, teicis: «Pie vilkiem mani sūtījāt, par vilkiem paši palieciet!»

Līdz ko Dieviņš to bijis teicis, tā tūliņ pats brūtgāns, brūte un visi kāzinieki pārvērtušies par vilkiem un rūkdami saskrējuši mežā. Viņi gan nebijuši īsti vilki, bet. tik stipri vilkiem līdzīgi, ka grūti bijis vienus no otriem atšķirt, tāpēc arī tos nosaukuši par vilkačiem.