20. V. Zacbarska no A. Gudrimovičas Makašānu pag.

Vīnu reizi tymsā vokorā, guoja par derevnis ūlneicu vīns oklais vecels vīnā rūkā nasdams pīna skrūzi, ūtrā - lukturi. Taišņi tymā stracī guoja ar vīns jauns puiss, kuram patyka vysod smīklus taiseit, satyka veci un atsasauce uz jū: «Mulks cylvāks, kū tev oklam var paleidzeit lukturs? Vai dēļ tevis nava vyss leidza: dīna un nakts?» Bet oklais vecītis jam atbildēja: «Na dēļ sevis es nasu lukturi rūkā, bet dēļ taidu nasapratīgu cylvāku, kai tu, lai nauzskrīn man viersā un nasadauza munu pīna skrūzi.» Puiss suoka vēl vairuok smītīs un dražņeit oklū veceiti, bet Dīvs nu dabasu vysu redzēja un par apsmīkli oklam cylvākam struopēja tū puisi, sataisēja jū par oklu. Nu tuo laika vysi ļauds labi zyna, ka nu taidu laužu navar smītīs un jūs dražņeit, par tū, ka itī ļauds ir struopeiti nu poša Dīva.