21. J. Utināns no 55 g. v. M. Prikules Preiļu pag. Teikas par Dievu, 111, 154.

Dzīvoja viens cieši bagāts, bet skops cilvēks, kas nekad nekā nedeva ubagiem. Pienāca viņam nāve, un viņš nomira. Nomiris viņš redz tur daudz pazīstamus, kas tāpat bija nomiruši, bet dzīvodami viņi bija daudz devuši ubadziņiem. Tagad viņi, sēdēdami katrs pie sava galda, ēda un dzēra. Uz viņa galda nebija ne maizes garoziņas. Redz viņš, ka nekā tā nebūs, un paprasās Dievam atkal uz šo pasauli, lai šo laistu nopelnīt sev maizes un citu ēdienu, ko paņemt mirstot līdzi. Dievs viņu arī palaiž. Atnācis atkal uz šo pasauli, viņš izrok kapos dziļu dobi. Tad ved ar vezumiem un ber tai dobē ir maizi, ir dzērienus, ir visādus ēdienus. Tā sagrūž viņš tai dobē trīs vezumi visādu ēdienu. Vedot ceturto vezumu, nokrīt viņam no vezuma viens mazs kukulītis un iekrīt dubļos. Te viņš redz, ka iet taisni tad viens ubadziņš. Viņš to pasauc un atdod viņam to kukulīti. Pēc tam atkal viņš nomirst. Nu tagad jau būs, domā, viņam visa kā papilnam. Skatās, ka uz viņa galda atkal nav nekā, tik viens tas dubļos saviļātais maizes kukulītis, ko viņš bija iedevis ubadziņam. Tagad viņš uzzināja, ko vajadzēja darīt, lai uz viņa galdiņa būtu ēdieni un dzērieni. Prasās atkaļ Dievam, lai palaiž šo vēl virs zemes papelnīt, bet Dievs vairs nelaiž.