22. J. Utināns no A. Utinānes Preiļu pag. Teikas par Dievu, 112, 155.

Dzīvojis viens cilvēks, kas nekad nedevis nekā otram, bet pats visu prasījis un pīpējis cita tabaku. Ņēmis, piebāzis pīpi ar cita tabaku un aizgājis pa ceļu, paldies nepasacījis. Pienācies viņam miri. Atnākusi pie viņa nāve un paņēmusi viņu. Tā viņš nomiris, bet Dievs viņu nelaiž debesīs, par to ka nedabūjis, dzīvodams uz pasaules, ne no viena paldies. Šim būšot vēl iet atpakaļ uz pasauli, kad dabūšot no kā paldies vārdu, tad atnākt. Šo tad ielaidīšot debesīs.

Tā viņam nekā darīt: jāiet vēl uz šo pasauli. Atnācis atpakaļ uz šo pasauli, viņš piepērk tabaku, aiziet uz krustceļa un sēž. Kas tik iet gar viņu, tam viņš dod tabaku. Bet neviens vis viņam nesaka paldies. Tā nosēž viņš uz tā paša krustceļa trīs gadi, bet pa visi trīs gadi nedabū ne no viena paldies vārda. Ceturtā gadā iet viens ubadziņš. Viņš iedod viņam tabaku. Piebāzis pīpīti, ubadziņš saka: «Paldies tev, dēliņ, paldies!» Lūk, šis tā tik gaidījis. «Paldies arī tev, par to, ka tu mani atlaidi.»

Tā viņš nomirst atkal, un Dievs paņem viņu debesīs.