23. V. Zacbarska no M. Pynkas Rozentovas pag;

Uz pasauļa dzeivuoja vīns zemnīks, kurs struoduoja zemi un sadzeivuoja jau vacus godus, bet jis nikod, kad guoja vai struoduoja napasacija: «Dīvs paleidz!» Kad jis struoduoja, jam ari nikas nepasacija: «Dīvs paleidz!» Vīnu reizi itys zemnīks saslymuoja un nūmyra. Dvēsels juo īt uz dabasim. Dīvs vaicoj zemnīka dvēselei: «Vai zemnīks kaut kad pasacija: «Dīvs paleidz!» «Na!» atbild dvēsele, «jis napasacija, bet jam ari nikas napasacija: «Dīvs paleidz!» Dīvs pajēmja un padzyna zemnīka dvēseli atpakaļ uz juo mīsu un pasacīja: «Leidz tam laikam es tevi nepījemšu debesīs, cikom nadabuosi Dīva paleiga!» Atīt dvēsele atkapaļ zemnīka mīsā un runoj : «Dīvs manis napījem, cikom nadabuošu juo paleiga!» Itys zemnīks aizīt uz muižu un vaicoj pi rnuižinīka kaida nabejis dorba, kaut par breivu struoduot. Muižinīks jam īdevja dorbu uz teirumu māslus voduot. Zemnīks struodoj teirumā. Īt muižinīks un redz, ka jis struodoj, cik ir pi juo spāka. Īdams muižinīks runoj jam: «Dīvs paleidz, tev, vecīts!» «paldies, kundziņ,» atbildēja vacais zemnīks. Kad pasacīja zemnīks padējūs vuordus, «paldīs, kundziņ,» tyuleņ uz vītas jis pakrita un numyra un dvēsele juo aizguoja uz dabasu valstību un palyka dzeivuot pi paša Dīva, kur vēl tagad dzeivoj.