27. A. Sprudžs Sakstagala pag. Teikas par Dievu. 117, 161.

Viens cilvēks gājis pa ceļu un redzējis, ka viņam pa priekšu veļoties muciņa pilna zelta. Viņš viņu ķēris, ķēris, bet muciņa tikai bēgot. Kā cilvēks drīzāk dzenas pakaļ, tā muciņa drīzāk bēgot pa ceļu. Tā viņi skrējuši visu dienu. Vakarā muciņa ieskrējusi vienā sētā, kur dzīvojuši divi brāļi. Tie paņēmuši muciņu un ienesuši istabā. Bet tas cilvēks noskatījies un sacījis, ka šim arī vajagot kādas daļas. Šis visu ceļu dzinies viņai pakaļ. Daļas šie viņam nedošot, bet naktsmāju gan varēšot dabūt, atsacījuši brāļi.

Tas cilvēks iegājis istabā, paēdis un skatījies. Bijusi sestdiena. Brāļi nocēluši no cepļa vecu vecu vecīti, satinuši kažokos, aiznesuši uz pirti, nomazgājuši un atkal atnesuši atpakaļ un nolikuši turpat. Tāpat nocēluši atkal vecu vecu vecenīti un ar to tāpat izdarījuši kā ar veci. Tā izdarījuši, tad paši gājuši uz pirti. Otrā rītā tas cilvēks cēlies, paēdis un gājis tālāk pa ceļu. Iedams viņš saticis vecu ubagu. Tas vaicājis: «Kur tad tu biji?» Bet tas cilvēks izstāstījis, kā viņam bijis, ka nedabūjis naudas. Bet ubags vaicājis, vai redzējis, kā viņi savu tēvu un māti tur. Cilvēks atsacījis, ka redzējis. «Nu, bet kā tu turi savu tēvu ar māti?» vaicājis ubags. «Tādēļ tu naudas ir nedabūji.»

Cilvēks sakaunējies un aizgājis, tāpēc ka viņš savu tēvu ar māti neturējis labi. No tā laika viņš savu tēvu un māti sācis labāk turēt.