29. J. Nīdra Jaunlatgales Balvu pag. Teikas par Dievu, 119, 163.

Tas bijis vēl senos laikos, kad vēl Dievs staigājis pa zemi. Reiz gājuši pa ceļu trīs brāļi, kas ļoti saderīgi dzīvojuši savā starpā. Te viņi redz, ka kāds cilvēks sēž uz krustceļa un raud. Viņi vaicā, ko viņš raud. Tas izstāsta, kā gan šim neraudāt, ka esot atradis uz ceļa nelaimi. Brāļi prasa pastāstīt, kādu nelaimi tad galu galā viņš esot atradis. Tas sāk stāstīt, ka šis esot gājis un atradis uz ceļa lielu naudas skrīni. Tā esot cilvēkam vislielākā nelaime, un tāpēc arī šis nezinot, kur naudas skrīni likt. Brāļi tik pasmejas un nosauc svešnieku par muļķi. Bet svešais iegalvo, ka atradums patiešām esot nelaime un viņš nezinot, kur tagad viņu likt.

Brāļi saka: «Ka jau tu nezini, kur likt, tad atdod mums, un mēs zināsim, kas ar viņu darāms.» Svešais tikai steidz stāstīt, ka lai labāk neņemot, jo tā esot nelaime, bet kad brāļi nav uz to pierunājami, tam netic, svešais atdod arī brāļiem naudas skrīni. Tie saņēmuši un priecīgi dodas uz sētu. Aizgājuši tur. viņi nodomā par to laimi tūliņ iedzert, un tāpēc pasūta uz krogu vienu brāli, lai atnes brandvīnu. Tas aiziet arī, bet iedams pa ceļu domā, ka būtu taču daudz labāk, ka tā nauda būtu viņam vienam pašam. Lai tā notiktu arī, viņš paņem un pie brandvīna piemaisa trucekli, domādams, ka tie brāļi šo iedzers, tā būs pagalam, un viņam paliks visa nauda. Labi..

Bet arī divi sētā palikušie brāļi pārrunā, ka taču daudz labāk būtu, ja šī visa nauda būtu viņiem diviem vien. Lai to panāktu, viņi norunā savu brāli, kad viņš ies no kroga sētā, nosist un tādā veidā iegūt viņa naudas daļu. Patiesi, viņi nostājas pie vārtiem ar mietiem nokās un gaida. Kā tikai brālis iet no kroga, tā viņi to paņem un nosit arī. Nu viņi sāk savā starpa dalīt naudu un galu galā par kādu grasi saķildojas. Strīdi pieņemas asumā un noiet tik tālu, ka arī šie brāļi sāk kauties un viens otru galu galā nosit. Nu atnāk pie viņiem sētā tas pats vecītis, kas uz krustceļiem bija atradis naudu un piecel nosistos brāļus. Nu viņš prasa tiem: «Vai taisnība, ka nauda ir nelaime cilvēkam?» - «Jā, taisnība,» brāļi atbild visi vienā balsī. Tad viņi paņem to naudu atkal, aizved uz krustceļiem, un vecītis, kas bija pats Dieviņš, aiziet savu ceļu, bet brāļi no tā laika dzīvo atkal saderīgi savā starpā.

Piezīme. Šai teikai ir arī līdzīga pasaka. Skat. X sēj. 5. n-ru. P. Š.