30. H. Skujiņa Aumeisteru pag. Teikas par Dievu. 113, 156.

Vienā muižā dzīvojis traki bezdievīgs lielkungs. Viņš saviem darbiniekiem (klaušu ļaudim) nedevis ne nakti, ne dienu miera. Vienā sestdienas vakarā lielkungs nelaidis darbiniekus uz māju, bet licis tiem svētdienas rītā izkult riju un tad tik šie varēšot mājā tikt. Darbinieki bijuši par to traki bēdīgi un visu dienu nosaukušies uz bezdievīgo lielkungu. Pievakarē rijā ienācis vecs vecītis un lūdzies, lai jaujot tam apsildīties. Vecītis apsēdies uz rijas krāsnbedres malas un darbinieki tam stāstījuši, cik bezdievīgs esot viņu lielkungs. Vecītis noklausījies, bet nekā neteicis. Kad darbinieki gājuši pie miera, tad arī vecītis nolicies uz salmiem un apgūlies.

Kad visi darbinieki bijuši apgūlušies, tad svešais vecītis piecēlies un paņēmis no cepļa skalu. Viņš sācis ar skalu bikstīt seru, kurš bijis uz ārdiem sabāzts. Nu sers pats no sevis nācis no rijas ārā un meties piedarbā lielā metienā. Kad rija bijusi tukša, vecītis izgājis palievenī un bikstījis tur sadzīto labību. Rija atkal pati no sevis piesērusies pilna līdz pēdējai lāvai. Nu vecītis iegājis piedarbā. Vecītis sācis bikstīt ar skalu piedarbā izklāto metienu. Kur vecītis piebikstījis, tur cēlušās zilas ugunis un kūlušas metienu. Bet vecītis tik gājis ap metienu, bikstījis ar skalu un pie sevis skaitījis: «Salaman! Salaman!» Tas bijis tik viens redzējiens, kad metiens bijis nokults un salmi, pelavas, graudi atdalīti katrs savā vietā.

Kad nu vagārs priekš gaiļiem cēlis darbiniekus augšā, lai tie sāk riju kult, tad rija jau bijusi izkulta un ar seru piesērta. Visi darbinieki brīnījušies bez gala, bet neviens nezinājis, kas riju izkūlis. Bet svešā vecīša arī vairs rijā nebijis. Nu darbinieki tikuši jau labi priekš saules mājā, jo todien vairāk nebijis ko kult.

Velns noskatījies, ka vecītis (tas bijis pats Dievs) rudzu riju izkūlis, kamēr darbinieki gulējuši. Viņš aizskrējis pie bezdievīgā lielkunga un apsolījies viens izkult rudzu riju, jo viņa (lielskunga) darbinieki esot pagalam laiski un tiem vajagot pārmācības. Kungs spļāvis vai ugunis no lielām dusmām, ka darbinieki laisko, un apsolījies tos ontelīgi pārmācīt. Tad velns ar lielkungu aizgājuši uz riju.

Velns sācis viens pats rudzu riju kult. Viņš iegājis rijā un paņēmis sera bakstāmo dulbu. Ar to nu velns sācis bikstīt seru un tas nācis ārā piedarbā un klājies metienā. Tad velns atkal tāpat kā Dievs piesēris riju un gājis piedarbā. Nu viņš sācis ar dulbu bikstīt metienu un tūliņ sarkanas ugunis cēlušās no metiena. Velns gājis tik apmetienu, bikstījis ar dalbu un skaitījis: «Riksīt! Riksīt! Riksīt!» Ugunis cēlušās tik augstāk un apņēmušas visu piedarbu. Rija sākusi degt un velns ar lielām mokām izprucis no piedarba sveikā. Bet bezdievīgais lielkungs neticis no rijas ārā un sadedzis.

Piezīme. Šī teika ir sastopama arī starp pasakām. Sal. IX sē; 57. n-ru. P. Š.