36. Skolnieks I.. Launadziņš Jelgavas apr. Staļģenes skolā. Teikas par Dievu, 106, 147.

Kur tagad Akļa akacis guļ, bija citreiz mūžīgs mežs. Šinī mežā bija maza mājiņa, kurā dzīvoja darvdeģis Klīsts ar savu sievu. Reiz vakarā viens klaudzināja pie būdiņas durvim. Klīsts piecēlās tās atvērt. Te ienāca vecs vīriņš un lūdza naktsmājas. Klīsts viņu mīļi uzņēma un padeva vakariņas, pēc tam visi apgūlās. No rīta Klīsts ar savu sievu pamodās skaistā pilī. Vecais vīriņš bija pazudis. Klīsts nu bija laimīgākais un bagātākais tai apgabalā.

Pagāja vairāki gadi, kad kādā vakarā, kad pilī visi gulēja, viens vecītis pieklauvēja pie pils vārtiem. Vārtu sargs žāvādamies pamodās un vaicāja, kas tur esot. Vecītis atbildēja: «Kāds vecs vīriņš meklē naktsmāju.» Vārtu sargs modināja ganus, gani sulaiņus, sulaiņi kungu (Klīstu). Beidzot visi aizmiga. Velti vecītis klaudzināja arī otrreiz. Nu ņēmās gani to apsmiet. Vecītis pacēla savu cepuri, kādu dāvanu lūgdams. Tad gani tam pielēja pilnu cepuri un acis ar dubļiem. Vecītis ar svārku stūri izslaucīja acis, un dubļus no cepures liedams, aplēja visu pili. Rūkdama nogāja bezdibenī lepnā pils ar visiem mieguļiem, un dubļains ūdens piepildīja to vietu, kur agrāk Klīsta pils stāvējusi.

Tā izcēlās Akļa akacis un Klīsta upe.