37. J. Nīders Alūksnes pag. Teikas par Dievu, 108, 149.

Senos laikos, tur kur tagad atrodas Alūksnes ezers, esot bijusi auglīga ieleja. Ielejā dzīvojuši divi brāļi, pie kam viens bijis pārlieku bagāts, otrs turpretim tikko, cilvēks, garu vilcis, cik nabags bijis. Reiz Dieviņš kā vecs vīriņš gājis pasauli apskatīt, kā tad nu šie labi dzīvo. Vienam otram lāga vecītis devis gudrus padomus un palīdzējis. kur vien varēdams. Nonācis arī pie bagātā brāļa, bet tas vecīti ar suņiem aizrīdījis, noturēdams to par nabagu. Tāpat vecītis iegriezies arī pie nabaga brāļa, bet tas uzņēmis, kā nu vien mācēdams. Tā nu Dievs tur visus apciemojis, un katru novērojis, atkal aizgājis. Drīz pēc tam bagātā brāļa dēlam bijušas kāzas. Dzīru vakarā pie nabaga brāļa atnācis tas pats vecītis, paņēmis to pie rokas un aizvedis uz kādu pakalnu. Tūlīt pie debesim parādījusies liela tūce (mākonis) un nokritusi ielejā, pārvērzdama to par viļņojošu ezeru, kas vēl tagad redzams. Pakalns, uz kura stāvējis nabaga brālis, palicis sauss un kļuvis par lielu salu. (Uz šīs salas ir redzamas pilsdrupas no bruņniecības laikiem). Uz šīs salas tad nu arī nabaga brālis nometies uz dzīvi, kur pavadījis laimīgas mūža dienas mierā un pārpilnībā. Bagātais brālis līdz ar kāzniekiem noslīcis, tikai brūtes šķidrauts un brūtgāna cepure uzpeldējusi virs ūdens, no kā cēlusies Garā saliņa un Cepurīte.

Rāmā laikā, sevišķi vasaras dienvidos, varot redzēt ezera dibenā mājas. Pat arkls vēl esot kā sliets pie sienas un sienā iecirsts cirvis.

Piezīme. Sevišķi teikās par Dieva sodiem mēs redzam, ka te ir kristīgas ticības ietekme, kas nav meklējama aizvēstures laikos. P. Š.