l. K. Malvess no 76 g. v. L. Gruntes Birzgales pag. Teikas par Dievu, 20, 26.

Dievs bijis viens pats un staigājis gar jūras malu. Viņš teicis: «Ko lai es daru viens pats?» Tā uzreiz atsaucies viens jūras dibenā: «Es esmu otrs.» Bet nu Dievs saka: «Kutŗš mēs būsim stiprāks par otru?» un sāk runāt: «Kur lai mēs ņemam zemi?» Uzreiz jūŗas cilvēks teicis: «Lai paliek akmens par zemi.»: Tad Dievs teicis: «Tu jau esi muļķis. Kā tad uz akmens lai var augt zāle un koki? Akmens ciets, tur nekas nevar augt.» Tad Dievs saka: «Es nu radīšu kokus un cilvēkus, un lai taisa mājas. Tad būs laba dzīve.» Kad viņi tā sarunājuši, jūŗa palikusi sausa. Nu viņi abi staigā ilgus gadus.

Tad nu Dievs ar jūras cilvēku salīdzis, lai šis sāk sēt rudzus, un lai viņam dod tos graudus, bet šis lai patur sev tos rugājus. Nu Dievs aizsūta, lai šis, tas jūras cilvēks, iet gulēt. Kamēr nu gulējis šis, pa to laiku Dievs nopļauj visus rudzus. Kad nu šis uzceļas augšā, redz, visi rudzi jau nopļauti, un nu viņš aiz dusmām vai sprāgst nost. Nu viņš sāk ar Dievu bārties. Dievs saka: «Kā tu nabags esi bijis, tā tu nabags paliksi.»

Otrreiz Dievs sūta, lai iet atkal gulēt. Nu atkal, kamēr šis uzceļas, tā Dievs visas govis sadzinis laidarā un nekā vairs neredz. Un tā Dievs viņu piemānījis uz visām pusēm.

Piezīme. Kamēr teikas par Dievu ir mums parasti rietuma Eiropas ietekmētas, tikmēr duālisma kosmogoniskās teikas, tas ir pasaules radīšana&127; teikas par Dievu un Velnu, ir pie mums pārnākušas no Balkanu puses, kā jau ir aizrādīts ievadā (77. 79. 1. .p.).-Pie latviešiem šis teikas ir, zināms, arī sajaukušās. P. Š.