6. Bumbieris Jaunpiebalgā. Etn. 1, 1891, 168. LP, Vll, I, 1192, l.

Iesākumā bijis tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta. Te Dievam iešāvies prātā radīt arī zemi, un viņš saticies ar Velnu, kas toreiz dzīvojis pa ūdeni un lūdzis šim vai nebūtu tik laipns un neiznestu no ūdens apakšas kādu riekšavu dūņu. Velns arī paklausījis Dievs lūgumam, uznesis vienu riekšava dūņu; bet arī pats bijis piebāzis sev pilnu muti ar dūņām. Dievs paņēmis dūņas no Velna saujas, apviļājis tās, un tūliņ tās sākušas briest. Dūņas briezdamas pieņēmušas tagadējo zemes plašumu un izskatu. Arī pa velna muti sākušas dūņas briest, tā ka velns nevarējis vairs to saturēt mutē, bet laidis vaļā, apspļaudīdams ar tām visu zemi. Kur Velns uzspļāvis, tur izcēlušies kalni. Kad Dievs redzējis, ka zeme jau diezgan liela, tad viņš atņēmis tai briestamo spēju, un zeme tad palikusi tāda, kāda tā tagad ir.